Eiropas Savienība un Austrumu partneri - kur tālāk?

Austrumu partnerība ir viena no svarīgākajām ES Kaimiņpolitikas sadaļām. Taču jau kopš šīs politikas uzsākšanas tā ir sastapusies ar problēmām. Problēmas rada ne tikai sarežģītais reformu process kaimiņvalstīs un sabiedrības vilšanās tajā, bet arī pašas ES un vēl jo vairāk tās dalīvalstu sabiedrību neskaidrā nostāja pret ES sadarbību ar tās Austrumu kaimiņiem. Šis raksts meklē atbildes uz jautājumiem, ko un kā ES būtu jādara, lai saglabātu tās sadarbību ar vismaz daļu no tās Austrumu partneriem.

Kaut arī Austrumu partnerības valstis nav pat potenciālo ES kandidātvalstu sarakstā, ES valstu sabiedrībās Asociācijas līgums lielā mērā tiek uztverts kā līdzvērtīgs kandidātvalsts statusa iegūšanai. ES iekšienē augošais populisms, dalībvalstu vājā izpratne par to, ko nozīmēs, piemēram, bezvīzu režīma parakstīšana ar Austrumu partnervalstīm, apvienojumā ar straujo paplašināšanos kopš 2004. gada, sabiedrībā radījusi negatīvu nostāju pret sadarbību ar ES kaimiņiem. Visupirms ES pašai ir jāsaprot, vai tā vēlas turpināt sadarbību ar tās kaimiņvalstīm un kādā formātā tā vēlas to darīt. Problēma ne tikai ES kopumā, bet arī katrā tās dalībvalstī atsevišķi, ir atgriezeniskās saites trūkums. ES nav spējusi veiksmīgi skaidrot savām sabiedrībām, ko tieši paredz parakstītie Asociācijas līgumi ar Moldovu, Gruziju, Ukrainu un potenciāli ar Armēniju, un kādi ir tālākie sadarbības scenāriji ar katru no valstīm. Tāpēc nākamajam solim būtu jābūt nevis bezierunu reformu procesa pieprasīšanai no partnervalstīm, bet gan darbam ar ES valstīm, lai pārliecinātos un nodrošinātu, ka to sabiedrības atbalsta ES oficiālo nostāju. Protams, ir naivi cerēt, ka kādā no partnerības politikām ES būs pilnīgi vienota, taču jau tagad ir skaidrs, ka sadarbībai ar katru no kaimiņu reģioniem ir savi aizstāvji. Iespējams, šis reģionālais atbalsts arī ir būtiskākā ES priekšrocība, kas ļautu panākt spillover efektu pārējās valstīs.

Cita svarīgs fakts, ko būtu jāpatur prātā ES, ir tas, ka arī pašās partnervalstu sabiedrībās nostāja pret sadarbība ar ES nav viennozīmīga un gadiem ilgi tā ir svārstījusies starp pro-eiropeisku, pro-krievisku un brīžiem neitralitātes politiku. Ir svarīgi atcerēties, ka pašreizējās Austrumu partnervalstis nav pielīdzināmas ne 2004., ne pat 2007. gada paplašināšanās kārtām, kur valstu vēlme kļūt par ES loceklēm bija nepārprotama un nemainīga lielā mērā jau kopš 1990.gadu sākuma. Eiroskeptisms un vēl jo vairāk “partnerskeptisms” ir novērojams ne tikai lielajās, vecajās ES dalībvalstīs. Tas pieaug arī 2004., 2007. un 2013. gadā uzņemtajās valstīs, kandidātvalstīs un pat partnervalstīs. Mēs maldīgi uztveram, ka visi vēlas pievienoties “Eiropas projektam” un, lai arī Gruzija un Ukraina beidzot šķiet atteikušās no lavierēšanas politikas starp ES un Krieviju, tas nenozīmē, ka to proeiropeiskā stratēģija ir neatgriezeniska (kā to pierāda Igora Dodona ievēlēšana Moldovā). ES ir jāizmanto šā brīža pro-eiropeiskums un jāiegulda ne tikai finansu, bet arī intelektuālie resursi un ekspertīze, lai veicinātu reformu procesu, panākot, lai partnervalstis pašas notic reformu procesa iespējamībai un, vēl jo vairāk, tā lietderīgumam. Vienlaikus ES, mācoties no savām kļūdām, jānodrošina savu ieguldījumu uzraudzība, novēršot finanšu mahinācijas un ES fondu piesavināšanos no “pro-eiropeisko” elišu puses. ES ir ne tikai jāturpina savas maigās varas izplatība, bet arī japanāk, ka tās ieguldījumi tiek atbilstoši pārvaldīti, piedāvājot novērotājus būtiskāko valsts ekonomikas sektoru reformām un veicot pastiprinātu banku sistēmas novērošanu, lai novērstu Moldovas scenārija atkārtošanos. Īpaši būtiski tas šobrīd ir Ukrainā, kuras banku pārvaldība ir viens no komplicētākajiem reformu procesa jautājumiem un valsts atbalsts bankām un sektora nestabilitāte bieži vien rada valsts līdzekļu izzagšanas iespējas.

Ja ES vēlas saglabāt savu uz vērtībām balstīto dabu, tai visupirms jāspēj pārliecināt, ka tā ir patiesi un ilgtermiņā ieinteresēta nodrošināt tās kaimiņvalstu attīstību un ekonomisko labklājību un ka tā pildīs savus solījumus. ES ir rūpīgi jāpārdomā, ko tieši tā savām kaimiņvalstīm var piedāvāt, un jāizprot šo valstu perspektīva. Bieži vien vīzu režīmu liberalizācija tiek uztverta kā galapunkts – lielākais, ko ES var un vēlas piedāvāt. Taču, ja ņemam vērā Moldovas gadījumu, ir redzams, ka piedāvājumam ne tikai jābūt plašākam, bet arī dziļākam, nodrošinot reālas politiskās reformas, vienlaikus pieejot šiem jautājumiem ar izpratni un pacietību. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka mēs runājam par karu, autoritārismu un atkārtotas revolūcijas piedzīvojušām valstīm pie ES robežām. Ir ne tikai svarīgi nodrošināt savu buferzonu pret potenciāliem ienaidniekiem, nodrošinot valstu demokratizāciju, bet būtiski arī saprast, ka šo valstu reformu process ir apgrūtināts iekšēju un ārēju faktoru dēļ.

Tikpat svarīgi ir saprast, cik nozīmīgi ES ir stingri iestāties par sevis paustajiem pricipiem. Piemēram, no Ukrainas iedzīvotāju skatpunkta, lielākās ES valstis savus solījumus ir pildījušas ļoti negribīgi, ES pieaugusi anti-imigrācijas un pro-krievisko spēku nozīme, tāpat arī pašas ES nākotne ir neskaidra. Vienlaikus ar bezvīzu režīma ieviešanu Gruzijā un Ukrainā ES atrunā iespēju nepieciešamības gadījumā šo režīmu vienpusēji apturēt. Tas ir visnotaļ saprotams piesardzības mehānisms, taču iepriekšminētie aspekti kombinācijā ar iekšējām un ārējām problēmām, kas rodas no karadarbības Ukrainas Austrumos, rada vietu politiskajiem spēkiem un idejām, kas runā par Ukrainas “trešo ceļu”, kas nebūtu ne ES, ne Krievijas virzienā. To vēl vairāk pastiprina Krievijas propaganda, kas uzsver Ukrainas nepareizo izvēli iestājoties par ES idejām. Tik tiešām – ikdienas iedzīvotāja acīs redzamākās Maidana revolūcijas un sāpīgo reformu sekas vēl aizvien ir ilgstoša ekonomiskā lejupslīde, lielāka korupcijas redzamība, taustāmu reformu trūkums un kārtējā vilšanās politiskajā elitē. Kaut arī ir skaidrs, ka Ukrainas tuvināšanās ar Krieviju ir tikpat kā neiespējama, ES loma pasaulē ir atkarīga no pārējo aktieru uzteveres par to. ES nevēlēšanās un/vai nespēja īstenot sevis uzstādītos mērķus Austrumu partnerības valstīs būs signāls ne tikai tās kaimiņu partnriem, bet arī demonstrēs tās vājumu Krievijai un pārējai pasaulei.

ES Austrumu partnerība, protams, visupirms ir par drošas un uz demokrātiskiem principiem balstītas pārvades izveidi tās Austrumu kaimiņvalstīs. Taču ES jāņem vērā arī pieļautās kļūdas (un tādu nav mazums) tās Kaimiņpolitikas ietvaros. Visupirms ir jāmainās pašai ES – tās sadarbība ar Austrumu partneriem ir rūpīgi jāskaidro ES dalībvalstu sabiedrībās. ES jāatcerās, ka tās reputācija un ārpolitiskā veiksme ir lielā mērā atkarīga no tā, cik spējīga tā ir turēt solījumus tās Austrumu partneriem. Tas ir svarīgi ne tikai, lai nodrošinātu demokrātisku buferzonu ES Austrumos, un veicinātu ekonomisko sadarbību ar aizvien plašāku valstu skaitu, bet arī ES kā normatīva akriera un vērtību nesēja statusam – gan tās dalībvalstu vidū, gan starptautiskajā sabiedrībā.

Published 21 March 2017

Author Ilvija Bruģe