Vidusāzija — riski un iespējas. Arī Latvijai

Šis raksts sākotnēji publicēts žurnāla Laiks Pasaulei 2016. gada janvāra numurā

Vidusāzija allaž ir bijis nozīmīgs reģions. Interesi par reģionu un ietekmi tajā ir izrādījušas dažādas lielvaras. Arī Latvija ir centusies aktīvi sadarboties ar reģiona valstīm un izmantot partnerattiecību sniegto potenciālu. Šobrīd Vidusāzijā valda nosacīta stabilitāte, tomēr dažādu risku dēļ stabilitāti no nestabilitātes var šķirt tikai daži soļi, un tas var tieši ietekmēt gan Eiropas, gan Latvijas drošību.

Dažādas valstis — līdzīgas problēmas

Līdzīgi kā ar citiem pasaules reģioniem, ir dažādi viedokļi par to, kuras valstis uzskatāmas par daļu no Vidusāzijas. Tomēr vairākums par šā reģiona valstīm uzskata Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu, Turkmenistānu un Uzbekistānu. Tāpat kā Latvija, visas reiz bija Padomju Savienības sastāvā, un šis laiks ir izraisījis daudzus neviennozīmīgi vērtējamus faktorus, kas ietekmē situāciju Vidusāzijā arī mūsdienās. Viens no aizgājušo laiku “mantojumiem” ir valsts elite un tās ilgmūžība. Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs un Uzbekistānas prezidents Islams Karimovs amatā ir kopš PSRS laika. Pašreizējais Turkmenistānas prezidents Gurbanguli Berdimuhamedovs varu pārņēma no 2006. gadā mūžībā aizgājušā Saparmurata Nijazova, kas arī vadīja valsti kopš padomju gadiem, savukārt Tadžikistānas prezidents Emomali Rahmons pie varas nāca 1994. gadā.

Ar pārvaldības veidu ir saistīts arī visām neglaimojošais brīvību vērtējums. Demokrātijas indeksā[1] tikai Kirgizstānas pārvaldības forma ir novērtēta kā “hibrīdrežīms”, bet pārējās Vidusāzijas valstis ir novērtētas kā “autoritārs režīms”. Arī Pasaules preses brīvības indekss[2] sniedz līdzīgu vērtējumu. Augstāko novērtējumu starp Vidusāzijas valstīm — “ievērojamas problēmas” — saņēmusi Kirgizstāna. Situācija Tadžikistānā un Kazahstānā ir novērtēta kā sarežģīta, savukārt Turkmenistānā un Uzbekistānā — kā ļoti nopietna. Ar autoritāro pārvaldības modeli ir saistīti arī šo valstu vadītāju personības kulti. Piemēram, Nazarbajevam un Rahmonam ir piešķirts nācijas līdera tituls, bet Berdimuhamedovam valsts galvaspilsētā ir uzstādīta apzeltīta statuja.

Tā kā arī līderi nedzīvo saules mūžu, viens no plašāk apspriestajiem jautājumiem — it sevišķi spēcīgākajās reģiona valstīs Kazahstānā un Uzbekistānā — ir agrāk vai vēlāk gaidāmā varas maiņa. No vienas puses, var cerēt uz šo valstu demokratizāciju, taču, no otras puses, nav skaidrs, vai un kā varas maiņa varētu notikt un vai pēc tās šīs valstis spēs pastāvēt to tagadējās robežās bez stingras, centralizētas pārvaldes. Negatīvs centralizētas varas atjaunošanas piemērs ir daudzu tadžiku, kā arī uzbeku un turkmēņu apdzīvotā Afganistāna, kur ilgstoši valdošā nestabilitāte jau daudzreiz būtu varējusi pārmesties uz tās ziemeļu kaimiņvalstīm. Arī pati Vidusāzija ir pieredzējusi asiņainus konfliktus, piemēram, pilsoņu karu Tadžikistānā deviņdesmitajos gados, Andidžanas nemierus Uzbekistānā 2005. gadā un nemierus Kirgizstānā 2010. gadā.

Ar PSRS “mantojumu” saistīti arī citi reģiona problēmjautājumi, jo īpaši — etnisko grupu izvietojums un valstu robežas. Visās, izņemot Tadžikistānu, vismaz daži procenti iedzīvotāju ir krievi. Tā kā Kazahstānā krievi veido gandrīz ceturto daļu iedzīvotāju, šajā valstī allaž ir valdījušas bažas par iespējamo separātismu un tiešu Krievijas iejaukšanos, it īpaši pēc nesenajiem notikumiem Ukrainā. Arī savdabīgi novilktās un neskaidrās valstu robežlīnijas ik pa laikam izraisa etnisko grupu sadursmes un strīdus par teritoriju, sevišķi starp Uzbekistānu, Kirgizstānu un Tadžikistānu. Valstu izvietojums ir radījis spriedzi arī saistībā ar kopīgi izmantojamo ūdens resursu sadali.

Afganistānas tuvums rada ievērojamas raizes Turkmenistānai, Uzbekistānai un Tadžikistānai. Nesenā nemiernieku aktivizēšanās Afganistānā ir izraisījusi bruņotas sadursmes gan Turkmenistānas, gan Tadžikistānas pierobežā. Sarežģījumus pastāvīgi rada ne tikai iespējamā kauju pārsviešanās ārpus Afganistānas un citi ar šo valsti saistītie riski, tostarp terorisms, nelegālā migrācija un narkotiku tranzīts. Būtisks risks Vidusāzijas valstīm ir arī noteiktu iedzīvotāju grupu radikalizēšanās (tā gan ne vienmēr ir bijusi saistīta ar situāciju Afganistānā), tāpēc jo īpaši Uzbekistāna un Kazahstāna daudz pūļu ir veltījušas cīņai ar radikāli noskaņotajām organizācijām. Viens no pieminēšanas vērtiem “trauksmes zvaniem” atskanēja 2011. gadā, kad Kazahstānā tika sarīkoti terorakti. Cita būtiska radikalizācijas pazīme ir ievērojamais to Vidusāzijas iedzīvotāju skaits, kas ir devušies karot uz Sīriju.

Riskus rada arī reģiona valstu sociālās un ekonomiskās problēmas. Kirgizstāna un Tadžikistāna ir ne tikai trūcīgākās valstis reģionā, bet ir arī starp nabadzīgākajām valstīm pasaulē. Pārējām trim reģiona valstīm ir apjomīgas dabas resursu atradnes, un Turkmenistānai ir vienas no lielākajām pierādītajām dabasgāzes atradnēm pasaulē. Gan dabas resursu pieejamība, gan ekonomiskās reformas palīdzēja Kazahstānai un Uzbekistānai nodrošināt vērā ņemamu ekonomisko izaugsmi, tomēr šī izaugsme nav devusi pietiekami līdzsvarotu ieguvumu visiem sabiedrības slāņiem.

Starp lielvaru interesēm

Krievijas kā reģionā dominējošās lielvaras loma mainījās līdz ar pilsoņu kara vēršanos plašumā Afganistānā deviņdesmitajos gados un grupējuma Taliban nākšanu pie varas. Pēdējos savas valdīšanas gados Taliban sāka apdraudēt ne tikai Afganistānas kaimiņvalstis, bet bija par cēloni ASV iebrukumam Afganistānā 2001. gadā. ASV vadītais iebrukums un pēc tā NATO vadībā īstenotā ISAF[3] misija iezīmēja jaunu pavērsienu reģionā.

Rietumvalstu iesaistīšanās konflikta risināšanā Afganistānā ietekmēja ne tikai drošības situāciju reģionā un apdraudējumu, kam bija pakļautas Afganistānas kaimiņvalstis. ASV un sabiedroto ienākšana Afganistānā radīja vēl nepieredzētu situāciju, proti, bijušās PSRS teritorijā — valstīs, kas nebija paudušas vēlmi pievienoties Rietumu militārajiem un politiskajiem blokiem, — tika atļauts izvietot Rietumu bruņoto spēku elementus. Vācija ISAF misijas atbalstam izmantoja Termizas lidlauku Uzbekistānā, kas līdz 2005. gadam ASV rīcībā nodeva arī bāzi pie Karši pilsētas, savukārt Francija izmantoja Dušanbe lidostu Tadžikistānā. Kirgizstāna 2001. gadā kļuva par vienīgo valsti pasaulē, kuras teritorijā vienlaikus bija izvietotas gan ASV, gan Krievijas bruņoto spēku bāzes. Manasas bāzi, ko izmantoja kā tranzīta centru, ASV nodeva atpakaļ Kirgizstānai tikai 2014. gadā, kaut Krievija to centās panākt jau ilgstoši. Rietumvalstu interese par reģionu un dažādi NATO piedāvātie sadarbības mehānismi, piemēram, pieredze aizsardzības sektoru reformēšanā un apmācības, deva Vidusāzijas valstīm iespēju līdzsvarot Krievijas klātbūtni un ietekmi. Tomēr līdz ar ISAF misijas noslēgšanu Afganistānā Rietumu militārā klātbūtne reģionā ir būtiski mazinājusies.

Krievija uz Vidusāziju tradicionāli ir raudzījusies kā uz savas interešu zonas neatņemamu daļu, tāpēc tā ar mainīgām sekmēm ir centusies gan divpusējo, gan daudzpusējo attiecību ietvaros saglabāt un nostiprināt savu ietekmi dažādās sadarbības jomās. Visas piecas Vidusāzijas valstis ir Neatkarīgo Valstu Sadraudzības dalībnieces. Kazahstāna un Kirgizstāna ir arī Eirāzijas Ekonomiskās savienības dalībnieces, turklāt abas un vēl arī Tadžikistāna ir Kolektīvās drošības līguma organizācijas (KDLO) biedres. Vairāki tūkstoši Krievijas bruņoto spēku karavīru ir izvietoti Tadžikistānā, un Krievija izmanto militāros objektus gan Kirgizstānā, gan Kazahstānā. Ekonomiski no Krievijas visvairāk ir atkarīgas Kirgizstāna un Tadžikistāna. Piemēram, lielāko daļu Tadžikistānas ienākumu veido Krievijā nodarbināto tadžiku naudas pārvedumi.

Ievērojot “pastāvīgās neitralitātes” politiku, īpaši Turkmenistāna ir centusies izvairīties no ārējās ietekmes, tostarp no dalības Krievijas (un ne tikai) dibinātajās organizācijās. Līdzīgi arī Uzbekistāna vērš savas pūles uz divpusējām attiecībām un dažādu valstu ietekmes līdzsvarošanu. Piemēram, KDLO dibināšanas līgums tika parakstīts Uzbekistānas galvaspilsētā Taškentā un nes tās vārdu, tomēr 2012. gadā Uzbekistāna savu darbību organizācijā apturēja. Šis piemērs parāda Vidusāzijas valstu centienus manevrēt starp dažādām lielvarām, lai nodrošinātu gan valsts un valdošā režīma pastāvēšanu, gan ekonomiskos un cita veida ieguvumus.

Pēdējos gados savu klātbūtni reģionā ir būtiski palielinājusi Ķīnas Tautas Republika. Ķīna ir Vidusāzijas valstu lielākais tirdzniecības partneris, savukārt, piemēram, Turkmenistāna Ķīnai ir lielākais ārvalsts dabasgāzes piegādātājs. Ķīna aktīvi iesaistās derīgo izrakteņu ieguvē un dažādu infrastruktūras objektu attīstīšanā, īpašu uzmanību pievēršot enerģētikas sektoram. Ķīnas rosīgā ekonomiskā darbība ir radījusi galvassāpes Krievijai, kas šo reģionu joprojām uzskata par daļu no savas ietekmes zonas, tomēr, ņemot vērā Krievijas centienus uzlabot un paplašināt attiecības ar Ķīnu, abas lielvaras, domājams, izvairīsies no savstarpējiem konfliktiem un darbosies saskaņoti. Domājams, Ķīna turpinās palielināt savu ekonomisko ietekmi reģionā, it īpaši ņemot vērā grūtības, kas skārušas Krievijas tautsaimniecību. Krievija ar savu militāro klātbūtni reģionā, visticamāk, tieši vai netieši dos ieguldījumu Ķīnas investīciju drošumā, tomēr ir maz ticams, ka Krievija varētu izšķirties par bruņota spēka lietošanu Vidusāzijā, ja vien tas tieši neskars pašas Krievijas intereses. Piemēram, 2010. gadā Krievija atteica palīdzību Kirgizstānai un neiesaistījās etnisko nemieru risināšanā.

Iespējas Latvijai

Ņemot vērā Vidusāzijas valstu pārvaldības veidu, ir ļoti svarīgi veidot politiskās attiecības visaugstākajā līmenī, tāpēc Latvijas iespēju perspektīvai īpaši būtisks ir aktīvs politisks dialogs. Līdz šim augstākā līmeņa dialogs visintensīvāk ir risināts ar Uzbekistānu, kuras prezidents Karimovs Latvijā ir viesojies trīsreiz, un tikpat bieži Latvijas prezidenti ir devušies uz Uzbekistānu. Latvijas pirmā amatpersona apmeklēja Tadžikistānu un Turkmenistānu un arī uzņēma šo valstu līderus Rīgā. Divreiz Latvijas valsts vadītājs ir apmeklējis Kazahstānu. Šīs vizītes veidoja pamatu turpmākai sadarbībai starp dažādām valsts institūcijām un uzņēmējiem.

Latvijas un reģiona valstu ekonomiskajā sadarbībā ir uzteicami vairāki elementi. Piemēram, kravu pārvadājumi un jo īpaši konteineru vilciens Baltika Transit, kas nogādā kravas uz Kazahstānu un citām reģiona valstīm; Uzbekistānas nacionālās aviokompānijas lidojumi caur Rīgas lidostu uz Ņujorku; arī lielais to studējošo skaits, kas Latvijā ierodas no abām minētajām valstīm (pērn studenti no Uzbekistānas veidoja otro lielāko ārvalstu studentu grupu). Tomēr, vērtējot Latvijas ārējās ekonomiskās attiecības kopumā, jāsecina, ka Vidusāzijas potenciāls tiek izmantots nepilnīgi. Latvijas lielākie tirdzniecības partneri reģionā ir Kazahstāna un Uzbekistāna, bet ekonomiskās attiecības ar pārējām Vidusāzijas valstīm ir daudz ierobežotākas.

Pēdējos gados jaunu impulsu attiecībām ar Vidusāzijas valstīm deva Latvijas aktīvā dalība kravu pārvadājumu nodrošināšanā ISAF misijas atbalstam Afganistānā. Galvenais tā dēvētā Ziemeļu apgādes tīkla maršruts uz Afganistānu veda no Rīgas ostas caur Krieviju, Kazahstānu un Uzbekistānu. Latvija NATO ietvaros uzņēmās vadošo lomu šo kravu pārvadājumu koordinēšanā un atbalstīšanā, un raita piegāžu nodrošināšana paredzēja aktīvu sadarbību ar reģiona valstīm gan politiskā, gan arī gluži praktiskā līmenī. Tas savukārt veicināja intensīvāku saziņu un līdz ar to arī palielināja Latvijas atpazīstamību reģionā, it īpaši iezīmējot “Latvijas maršrutu” kā daļu no iespējamā “jaunā Zīda ceļa”.

Cita iespēja Latvijai aktivizēt sadarbību ar Vidusāziju bija prezidentūra ES Padomē 2015. gada pirmajā pusgadā. Līdz Latvijas prezidentūras sākumam Vidusāzija savu lomu ES aktuālajā darba kārtībā faktiski bija zaudējusi. Nosakot sadarbību ar Vidusāziju par vienu no Latvijas prezidentūras ārējām prioritātēm, tika panākts, ka ES pārskata savu Vidusāzijas stratēģiju un atkal nozīmē ES īpašo pārstāvi reģionā. Līdz ar šiem un citiem prezidentūras laikā īstenotajiem pasākumiem Vidusāzija atkal nonāca ES aktuālo jautājumu sarakstā.

Gan ISAF misija Afganistānā, gan Latvijas prezidentūra ES Padomē ir noslēgusies, un Latvijai ir jāmeklē jauni risinājumi, lai panākto partnerības līmeni noturētu un vairotu abpusēju ieguvumu. Ņemot vērā Latvijas nelielo politisko un ekonomisko ietekmi, Vidusāzijā to paplašināt būtu vieglāk, darbojoties kā starptautisku organizāciju loceklei un lielvalstu sadarbības partnerei. Šajā ziņā perspektīva ir sadarbība ar Ķīnu. Būtisks var izrādīties gan Ķīnas ierosinātais “16+1” sadarbības formāts ar Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, gan “jaunā Zīda ceļa” iniciatīva.

Protams, Latvijas un Vidusāzijas ekonomiskās sadarbības potenciāls ir jāizmanto, tomēr ne mazāk svarīgi ir paplašināt sadarbību jomās, kurās tūlītējs ieguvums nav saskatāms. Piemēram, politiskā dialoga uzturēšana, pieredzes apmaiņa un atbalsts valsts pārvaldes jautājumos, sadarbība ar izglītības iestādēm un nevalstiskajām organizācijām. Šādi Latvija varētu ieguldīt reģiona stabilitātes veicināšanā. Saasinoties dažādiem iekšējiem vai ārējiem konfliktiem, Vidusāzija var kļūt par jaunu nestabilitātes epicentru, un tas savukārt var tieši apdraudēt arī Latviju.