Sarkano līniju slazdā

Nepilnus divus mēnešus pirms plānotās Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības (ES) nav skaidrības par to, kā Lielbritānija pametīs bloku – ar vai bez vienošanās, vai, iespējams, pagarinot izstāšanās termiņu. Par galveno klupšanas akmeni, kam nav varēts pārkāpt pāri arī divus gadus ilgušajās izstāšanās sarunās, kļuvis Īrijas un Ziemeļīrijas robežas jeb, precīzāk, robežas neatjaunošanas jautājums. Kamēr Lielbritānijas valdībā un parlamentā tiek meklētas alternatīvas pretrunīgi vērtētajam pagaidu risinājumam, ES ir nostājusies stingrā pozīcijā, uzsverot, ka Izstāšanās līgums paredz labāko risinājumu robežjautājumam un tāpēc netiks mainīts. 

Nesteidzoties notikumu attīstībai pa priekšu, Lielbritānijas izvēļu kontekstā vēlos vērst uzmanību uz Lielbritānijas valdības trīs “sarkanajām līnijām”, kuras novelkot Lielbritānijas valdība ir sevi zināmā mērā iedzinusi slazdā. Pirmkārt, tā ir vēlme izvairīties no stingrās robežas starp Īriju un Ziemeļīriju, lai ievērotu Lielās piektdienas vienošanos un izvairītos no Īrijas salas sadalīšanas, kas potenciali varētu izraisīt vardarbības uzliesmojumu. Otrkārt, tas ir jau pirmsreferenduma kampaņā paustais solījums Lielbritānijai slēgt divpusējus starptautiskos tirdzniecības līgumus, lai nodrošinātu izdevīgāku preču tirdzniecību nekā esot ES sastāvā. Treškārt, tā ir apņemšanās apturēt brīvu personu kustību no ES, lai mazinātu lēta darbaspēka no ES valstīm ieplūšanu un īstenotu kontrolētu migrācijas politiku.

Lai arī katra par sevi saprotama, šādas pozīcijas ir savstarpēji nesamierināmas, kas apgrūtina alternatīvu meklēšanas ceļus gan pašā Lielbritānijā, gan sarunās ar ES. Proti, jebkurš risinājums, lai saglabātu “mīksto” robežu starp Īriju un Ziemeļīriju ietvers sava veida atvieglotus noteikumus gan preču, gan personu kustībai starp Ziemeļīriju un Īriju, un līdz ar to pārējo ES. Atvērtas robežas, savukārt, būs pretrunā ar Lielbritānijas valdības vēlmi apturēt brīvu personu kustību un ierobežos Lielbritānijas autonomiju starptautisku līgumu slēgšanā. Piemēram, ja Lielbritānija nākotnē izvēlētos sekot Norvēģijas un ES attiecību modelim, tas paredzētu Lielbritānijas iekļaušanos ES ekonomiskajā zonā un ES Vienotā tirgus četru brīvību, tostarp, personu brīvas kustības ievērošanu. Lai arī šāds modelis pieļauj divpusēju starptautisku līgumu slēgšanu, tas paģēr sakārtotas robežas, lai varētu tikt veiktas importa kontroles. Līdzīgā situācijā Lielbritānija nonāktu, virzoties ES un Kanādas attiecību modeļa virzienā. Tas neparedz brīvu darbaspēka kustību, taču arī šādā modelī, pusēm nosakot vienotus muitas tarifus un atvieglojumus, nepieciešama robežkontrole. Ja vien netiek rasti tehnoloģiski risinājumi preču deklarēšanai un muitas pārbaudēm, iepriekšminētie scenāriji ir pretrunā ar Lielbritānijas vēlmi neatjaunot Īrijas un Ziemeļīrijas robežu.    

2018.gada novembrī Lielbritānijas valdības un ES apstiprinātais Izstāšanās līgums balansē starp Lielbritānijas valdības novilktajām sarkanajām līnijām, piedāvājot pagaidu risinājumu Īrijas un Ziemeļīrijas robežas jautājumam, kamēr tiek noslēgts visaptverošs nākotnes attiecību līgums. Lielbritānija bažījas par to, ka, piemērojot pagaidu risinājumu robežjautājumam, Ziemeļīrija un zināmā mērā arī Lielbritānija atradīsies muitas savienībā ar ES mūžīgi. Jāsaka, ka šādas bažas ir visai pamatotas. Sarunas par izstāšanās līgumu ilga divus gadus un to rezultāts joprojām neapmierina britu pusi. Nav daudz ilūziju par to, ka, Lielbritānijai neatmetot kādu no sarkanajām līnijām, turpmākās sarunas par Lielbritānijas un ES nākotnes attiecību līgumu varētu būt veiksmīgākas. Pat ja sarunas sāktos nākamajā dienā pēc Lielbritānijas izstāšanās, sarunām atvēlētais laiks saskaņā ar Izstāšanās līgumu būtu 21 mēnesis - līdz pārejas perioda beigām 2020.gada 31.decembrī. Ja sarunas nevainagotos panākumiem, tiktu iedarbināts pagaidu risinājums Īrijas un Ziemeļīrijas robežai.  Jāatzīmē, ka ES un Kanādas sarunas par ES-Kanādas tirdzniecības līgumu ilga septiņus gadus, līdz ar to – un it īpaši ņemot vērā Lielbritānijas sarkanās līnijas – nav pārsteigums, ka Lielbritānijas valdība vēlas panākt zināmas garantijas Lielbritānijas teritoriālajai integritātei.

Taču konkrēti priekšlikumi no Lielbritānijas puses vēl tikai top un pagaidām nav indikāciju par to, ka Lielbritānija būtu gatava izdzēst kādu no tās sarkanajām līnijām. Tā kā skaidrības nav un laika, kas atlicis līdz noteiktajam izstāšanās datumam - 29.martam, palicis pavisam maz, gan Lielbritānija, gan ES, tai skaitā Latvija, aizvien intensīvāk gatavojas scenārijam, ka Lielbritānija izstāsies no ES bez vienošanās. Ņemot vērā ilgstošo nenoteiktību, pieļauju, ka tehniski abas puses būs pietiekami sagatavojušās, lai mazinātu sākotnēji paredzamo haosu gan uz robežām, gan attiecībā uz preču eksportu un importu, gan pilsoņu tiesībām. Pieļauju, ka nedaudz ilgākā laika nogrieznī pielāgosies arī tirgus un administrācijas. Jautājums paliek par šāda izstāšanās procesa atstātajām sekām uz Lielbritānijas un ES attiecībām, un kas vēl svarīgāk – iedzīvotāju priekšstatiem. Pusēm, kas viena otrai ir absolūti nepieciešamas, nav vajadzības nostāties katrai savā ierakumu pusē; tā vietā jāmeklē kopsaucēji, pat ja tas prasa kādas sarkanas līnijas vai tās posma nodzēšanu.