To Be or Not to Be - That Is the Danish Question (in Latvian)

Pasaules dabas krājumi un citi resursi 21.gadsimtā ir grūti samērojami ar cilvēku skaita pieaugumu, klimata izmaiņām un starptautisko lielvaru spēka un ietekmes pārbīdēm. Mēs varam nopūsties un ļauties pesimismam, bet varam arīdzan pakustināt galvas, lai secinātu, ka izeja ieraugāma tepat ap stūri. Tāda noskaņa vismaz ir vērojama Dānijā.

Ierados šeit pirms diviem gadiem. Kopenhāgenā brieda bēdīgi slavenais COP15 jeb ANO valstu vadītāju saiets par klimatu. Piedzīvojuši pamatīg u vilšanos un nelielu pelnu kaisīšanu sev uz galvas, dāņi jau 2010.gada sākumā atsāka spriest - ko nu? Pēdējo divu gadu laikā esmu uzkrājis zināmu pieredzi, vērojot dāņu debates un rīcību. Domāju par to turpmāk blogot.

Atbildot uz virsraksta jautājumu, dāņu atbilde ir diezgan nepārprotama - BŪT. Nule jaunā valdība iesniegusi parlamentā apspriešanai savu priekšlikumu Mūsu enerģija. Tas ir valdības enerģētikas plāns turpmākajiem gadiem. Dānijā kopš 70.gadu beigās piedzīvotā ekonomiskā sabrukuma, kuru zināmā mērā izraisīja divas naftas krīzes, parlamentā ir pierasts panākt plašu politisku vienošanos par to, kāds būs valsts enerģētikas attīstības ietvars. Iepriekšējais politiskais līgums, kas tika panākts pirms 10 gadiem, beidz savu darbību šī gada beigās.

Pēdējos divos gados Dānijas ekonomika piedzīvo nopietnas grūtības un daudzi ekonomikas vērtētāji, kā arī liela daļa uzņēmēju tuvāko gadu izredzes krāso diezgan pelēkos toņos. Šajos apstākļos valdībai nākt klajā ar priekšlikumu par nodokļu celšanu zaļās izaugsmes veicināšanai ir diezgan drosmīgs solis. Tā kā sarunas par jaunu politisko līgumu par Dānijas enerģētikas turpmāko attīstību ir pašā sākumā, atliksim malā uz brīdi valdības priekšlikumu Mūsu enerģija. Tam pievērsīšos citreiz.

Svarīgs ir dāņu politiķu, uzņēmēju, pašvaldību un enerģijas ražotāju domāšanas konteksts. Proti, politikas lēmēju vidē lielākoties valda vienprātība, ka Dānijas ekonomikai ir vajadzīgs jaunas izaugsmes pamudinājumi. Viņi apzinās, ka ekonomika 21.gadsimtā nevar sekmīgi attīstīties un būt atkarīga no fosilās enerģijas.

Pērn septembrī  Dānijas Klimata komisija nāca klajā ar ziņojumu, kurā pierādīja, ka ekonomikas pāreja uz atjaunojamiem resursiem līdz 2050.gadam ir iespējama. (Klimata komisijas vadītāja Katrina Ričardsone šī gada februārī Prezidenta lekcijā LU Lielajā aulā pamatoja minētā ziņojuma atziņas.) Iepriekšējā Dānijas valdība 2011.gada martā nāca klajā ar savu plānu, kā nodrošināt ekonomikas pāreju uz atjaunojamiem resursiem līdz 2050.gadam.

Dānija sadarbībā ar starptautiskajiem partneriem ir nodibinājusi Globālo zaļās izaugsmes forumu (Global Green Growth Forum, http://www.globalgreengrowthforum.com/). Ir notikušas jau divas gadskārtējas konferences Kopenhāgenā, kur pulcējas 250 ietekmīgu pasaules lēmēju. Dānija grib kļūt par zaļās izaugsmes pasaules laboratoriju.

Vairākas Dānijas pašvaldības ir noteikušas sev mērķi kļūt par CO2 neitrālām līdz 2030.gadam. Daudzviet tiek atbalstīta elektromašīnu izmantošana un notiek intensīvs darbs pi e gudrā tīkla izveides. Dānijas lielākais enerģijas ražotājs DONG Energy ir noteicis sev uzdevumu panākt, ka 2040.gadā 85% no saražotās enerģijas jānāk no atjaunojamiem resursiem. Notiek ļoti intensīvs darbs, lai modernizētu atkritumu pārstrādi un ražotu gāzi tādā veidā, lai atkritumos esošās vērtīgās vielas un metāli netiktu pārstrādes laikā sadedzināti.

Lai gan arī Dānijas uzņēmēji pauž bažas, ka jau tā dārgā elektrība un enerģija Dānijā kļūs vēl dārgāka, ieviešot valdības plānus, un ka tas mazinās jau tā iedragāto Dānijas konkurētspēju, tomēr politiskās diskusijas un saruna medijos apliecina skaidru izvēli - ja tagad netiks likti pamati zaļās izaugsmes ekonomikai, tad fosilās enerģijas neizbēgamā cenu kāpuma iespaidā krīzē esošā Dānijas ekonomika ieslīgs atpalicībā un nespēs sacensties turpmākajās desmitgadēs.

Kāds tam visam sakars ar Latvijas izaugsmi ? Mēs taču jau tagad esot pārpārēm zaļi un 40% no mūsu elektrības tiek ražoti atjaunojami. Latvijas diskusijas nereti norit ap vienu problēmas aspektu - kā nodrošināt iespējami zemāko elektrības un citu resursu cenu. Šāda pieeja jau tuvākajos gados pierādīs savu dzīvot nespēju un atstās ļoti graujošu ietekmi uz mūsu atpalicību no Ziemeļvalstīm un citām ES valstīm, kuru dzīves līmeni cenšamies panākt. Zemākās cenas arguments var būt izšķirošs lejupslīdes laikā, taču ja domājam par ilglaicīgu izaugsmi, ir jāizdara pareizā izvēle. Reizēm rodas iespaids, ka gribam uzsliet zaru būdu vētrām bagātā apvidū.

Saprotams, ka Dānijas enerģētikas aina nav nekādi vienādojama ar Latvijas vajadzībām. Mums nav nedz savas naftas un gāzes Ziemeļjūrā, nedz mēs jebkad spēsim izmantot vējdzirnavas līdzvērtīgi Dānijai. Latvijai jāmeklē savi risinājumi, kas būtu samērojami ar BV, Ziemeļvalstu un ES enerģētikas tīklojumu un politiku. Toties Dānijā ir pamatīgas iestrādes un jaunas zināšanas par tehnoloģijām, prasme plānot enerģētiku pašvaldību un novadu līmenī. Ne velti šurp brauc iespaidoties lietpratēji no bagātajām Rietumzemēm un citām vietām pasaulē. Pēdējā laikā daudz ķīniešu delegāciju.

Savu uzdevumu redzu skaidri - strādāt, lai savietotu Dānijas izlēmīgo gribu radīt jaunus pamatus ekonomiskajai izaugsmei ar Latvijas neizmērojamām iespējām pašiem veidot savu enerģētikas modeli, kas rada jaunas darbavietas un zināšanas, sakārto infrastruktūru un būtiski nostiprina Latvijas konkurētspēju. Tā, lai sabiedriskajās diskusijās Latvijā arī būtu optimistiska atbilde uz Hamleta jautājumu.

Published 05 December 2011

Author Gints Jegermanis